Skaisti.

Viss ir līdz pretīgumam īsts. Es šorīt izvēmu emocijas ārā, tās bija sasmakušas un izskatījās kā sapelējis, kunkuļos savēlies jogurts. Kaimiņi sāka klapēties pie durvīm un bļaustīties – izmetīšot mani no dzīvokļa, ja es turpināšu smirdināt visu māju. Viss viens. Paņēmu savu kartona kasti, viskija pudeli un gribēju tīties prom. Skaistie sapņi lai paliek skaistiem cilvēkiem. Pirms aiziešanas es saplēsu visus traukus sīkās drumstalās un apgāzu ledusskapi. Atradu maizes gabalu un barankas – ļoti jauki. Žurkām arī ir vēlme pamieloties, lai jau rij manas dvēseles samazgas tāpat kā to dara kaimiņi glāzi pie sienas piespieduši. Viskijs bija labs, maita tāds. Tik labs, ka es jau sāku pārdomāt savu lēmumu pazust no pretīgās bloku mājas, kur ārpusē vakaros vienmēr salasās lūriķi, lai pirms vai pēc dzeršanas varētu sniegt sev kārtējo neīsto baudu. Piedrāzt, palikšu šeit. Ejot uz virtuvi iekāpu savā vēmekļu peļķē. Virtuvē žurkas rija manu dvēseli un nikni rūca, ja es piegāju tuvāk. Viss kā jau dabā iekārtots: cilvēki rij ķermeņus, bet žurkām kā jau parasti tiek pārpalikumi...
Zvans pie durvīm – divi vīrieši, vīns un vīraks, okultisms, sarunas par dzīves jēgu un tamlīdzīgām muļķībām. Žurkas apklusa un klausījās, kaimiņi aiz sienas tramīgi spieda klāt ausi glāzēm. Pilna šļirce laimes, lēnām sajaucas ar asinīm un plūst cauri pirkstiem, cauri matiem, cauri laikam un vīriešu lūpām. Viņi garšoja ļoti jauki, un smaržoja pēc lētām sievietēm.
„Skaties!” es aizsmakušā balsī pavēlēju vienam no viņiem. Izrāde var sākties, dzīves jēga gulēja uz grīdas ar rokām piesietām pie radiatoriem un kunkstēja visu svēto vārdus. Es biju svēta, asinis bija svētas. Žurkas bija svētas, miesa bija svēta, piepildīta. Elpas sajaucās, līdz nevarēja atšķirt neko, sajūtas iegrima dziļi iekšā un uzsprāga, atstājot aiz sevis lētuma piegaršu. Kaimiņi beidza kopā ar mani, pulsējot aiz svētlaimes.
„Lai no jums vairs ne smakas nebūtu, kad atnākšu,” paziņoju atsienot rokas no radiatoru trubām. Izlēju pēdējo vīnu sev rīklē un gāju prom. Pēc tam es sakņupusi uz ceļiem atkal vēmu. Lamājos un vēmu. Žurkas nepacietīgi skraidīja apkārt, gaidīdamas, kad atdošu viņām savu dvēseli. Nahuj, nedošu! Neatdošu! Tinieties prom, nožēlojamās, ejiet pārojieties, tas mums visiem patīk vislabāk! Neciešu žurkas, neciešu, ka viņas vienīgās glūn aiz stūra, gaidot manu sabrukumu, lai varētu nodoties gastronomiskām izvirtībām. Gan satikšu kādu cilvēkveidīgu žurku. Ir jābūt kādam, ir.. tikai piecelties, tikai nesabrukt. Blakus mājā sēdēja vientuļas sievietes ar vientuļiem sapņiem. Viņas pienākuma pēc gulēja ar saviem vīriem, pienākuma pēc sapņoja par kaut ko labāku, bet vientuļās naktīs viņas klusi raudāja. Paceltas dūres krītošā skaņa bija līdzīga pātagas švīkstoņai gaisā. Lūpa piepampa un asinis lēnām pilēja uz grīdas. Bērni pārbijušies brēca un raustīja tēvu aiz drēbēm. Ō, es dievinu pastaigas pa netīrām ielām. Tur var satikt daudz laimes pārdevējus, tikai jāmāk maksāt. Žurkas badīgi rakņājās pa miskastēm, ar saviem dzeltenajiem zobiem grauzdamas skapju skeletu ribas. Atvēru muti un ļāvu pasaulei plūst caur mani. Pasaule savijās ar manām vēnām un dejoja uz manām aknām, tā bradāja manas smadzeņu krociņas un dunēja ausīs. Es mācēju samaksāt, mani pazina. Izrāde var turpināties. Es nebiju pasaule, es biju Visums. Žurkas atkāpās, nikni vicinot astes. Šonakt es savu dvēseli neatdošu, šonakt es atdošos. Skaties, cik tas līdz pretīgumam īsti! Pieliec glāzi pie sienas!

krievi

Rīts, kad saules drēgnais atspīdums, vardarbīgi izlīdis caur nespodra loga rūti, krāso manas rokas raupji pelēkos toņos. Es dzeru stipru kafiju ar šņabi un smēķēju. Dažreiz klepoju, līdz gar acīm sāk riņķot melni sarkanīgi plankumi, un, šķiet, plaušas pa gabaliņiem mērķtiecīgi rāpjas ārā, lai labprātīgi nomirtu. Man nav naudas, lai ietu pie ārsta. Man nav naudas, lai paēstu. Man nav naudas, lai samaksātu īri. Šodien nāks īpašnieks, ņirdzošā smīnā saviebtu seju, un izspers mani ārā kā tarakānu. Samīcīs ar kurpi un apmierināti kvieks, lai padarītu šo brīdi vēl pazemojošāku un neciešamāku.
Es tikmēr dzeru kafiju, smēķeju un cenšos nelikties ne zinis par netīri dzeltenīgajiem apmetuma gabaliem, kuri krīt līdzīgi resnām, beigtām mušām. Augšā, virs manas virtuves atkal drāžas kaimiņi. Viņi pēdējā laikā to dara īpaši bieži. Cenšos nedzirdēt perversā ritmā skanošo “о Боже ”. Tas viņu dievs ir pārāk auglīgs. Pieražojies jau pilnu istabu ar sīkiem, brēcošiem kverkšķiem. Griesti virs manas galvas no pretīgo brēkaļu svara jau ir noliekušies bīstami zemu. Man trīc rokas, kad mēģinu aizšķilt sērkociņu, un tad atkal uznāk klepus lēkme. Griesti sāk aizdomīgi šķobīties un līgoties, izspiežot punu uz leju. Aizveru acis un ierauju vēl vienu šļuku spirtotās kafijas. Puns ar žēlu čīkstoņu atveras, un no tā kā strutas spiežas ārā bērni, veci cilvēki un botas. Krīt kaudzē uz plīts, ripo pa grīdu līdz manām kājām, un es bailēs uzraušos uz palodzes. Viņi blisina acis, ķeksīgām rokām rauš putekļus no uzacīm. Klajā neapmierinātībā rauc piepūstos ģīmjus. Un krīt. Kaut nosistos, es pieķeru sevi lūdzam. Bet nē, kur nu! Kafijas krūzītē ieveļas viens īpaši nešpetns, svītrains gnīda un sāk kviekt kā pusnokauts kuilis no laimes, ka palicis dzīvs.. Puns gtriestos kļūst plašāks, un viņi tikai krīt. Vēl un vēl. Krīt, līdz pēkšņi paliek bail, ka noslīkšu šeit, starp viņiem, ka nosmakšu, ka pazudīšu, ka neatradīšos, ka..
Ievelku elpu, rokas joprojām neganti trīc un ir aukstas. Visas varbūtības griežas gar acīm kā zeltītas zvaiznes, bet arī tās pazūd ņerkstošajā mudžeklī un zaudē savu jēgu. Elpot paliek arvien grūtāk, sirds prasās ārā, un es ar kājām vārgi atsperos pret palodzi, lecu, piezemējos otrā pusē un skrienu prom. Pa ceļam nobrāžu seju un rokas, bet neapstājos. Tāpat mani izliktu ārā. Tikai kafijas krūzītes mazliet žēl.

Ievada vietā

Biju noskrējusies līdz bezsamaņai, kad, iegājusi dzīvoklī, konstatēju neparastu tīrību un kārtību. Parasti te viss bija samētāts kur pagadās, un lai man nemēģina iestāstīt, ka visas sievietes ir kārtīgas, bet šoreiz – drēbes glīti salocītas stāvēja uz krēsla, mazais brūni lakotais galdiņš istabas viducī skaisti rotājās ar linu krāsas sedziņu, sarkanais paklājs, kurš aizņēma lielāko platību no grīdas, izsūkts tīrs un spodrs, vecais dīvāns pārsegts ar strīpainu segu pelēksārtos toņos – nu, īsāk sakot, Paradīze Zemes virsū. Man vienmēr ir patikusi tā pieticības gaisotne, kura te valdīja – mazliet smaržoja pēc padomju laika mēbelēm un veciem cilvēkiem, bet vismaz bija kluss. Nometu somas stūrī un iekritu gultā, prātojot, vai tiešām Santa būtu atkal uzsēdusies uz vitamīna. Tāda kārtības mānija viņai bija tikai zem dozas, man tādās reizēs bija pat bail aizmigt – ja nu viņa izdomā mazgāt logus no ārpuses mūsu trešajā stāvā? Traģiski. Nākošā diena pēc šādiem pedantiskuma reidiem bija atiešanas diena – ne mazāk paciešama, kā negulētās naktis ar putekļu slotiņu rokās. Pagājušajā reizē viņa sāka spārdīt skapi, jo tas esot runājis rupjības. Pēc sarunas ar mūsu lakoto skaiduplākšņu iemītnieku, Santa skrēja ārā, lai slīcinātos Daugavā. Tādos mirkļos, Santas pirmais vārds bija šizofrēniķe un hobijs – histēriju uzburšana no zila gaisa, dabas dots talants, tā teikt. Tad pat es knapi valdījos, lai neskrietu prom, nospļaujoties par draudzeņu būšanu.
Nopūta pārvēlas pār lūpām, un acu plakstiņi aizvērās paši no sevis. Tikai nedomāt, lūdzu, nedomāt. Negribu zināt, kur viņa atrodas, negribu zināt, ko viņa patlaban dara, negribu, negribu, negribu... Galvenais - šeit esmu viena pati. Sega pacēlās un, klusi murrādama, ietina mani siltā ritulītī, diena uz pirkstgaliem zagās prom un bija neizsakāmi jauki būt šeit – klusumā ar pilsētas slāpētajiem trokšņiem aiz loga un vientulību, kuri klusi aijāja miegā. Kad atvēru acis, man priekšā jau rēgojās Santas seja.

„Nu, guļava? Beidzot pamodies?” atskanēja tik labi pazīstamā, bravūrīgā balss.
„Tā varētu teikt,” atmurmināju, lēnām slienoties sēdus un cenšoties saprast, kā un kur ir pazudušas manas daudzās, burvīgās vientulības stundas.
„Celies augšā, ātri.” Sarkanmatainais enerģijas vampīrs beidzot novērsās no manas sejas un pievērsās portatīvā ekrānam.
„Ko vajag?” Es viņu pazinu, viņa nekad neko neteica no tīras sirds. Centos izprātot, ko šoreiz viņa prasīs pirmo – naudu vai cigaretes.
„Tev ir ko pīpēt?”
„Jā, somā jābūt, pameklē. ” Kādēļ es tā teicu? Tāpat man pašai būs jāceļas un jāsameklē tie sasodītie smēķi.
Kopdzīve ar sievieti iemāca daudz ko, nodomāju, ceļoties no čīkstošās gultas. Negribu krāmēt somas ārā. Tur bija drēbes un ābolu sula no laukiem – lai stāv, kamēr sapūst, es neko negribēju. Automātiski izņēmu cigareti un, pasniegusi Santai paciņu, iekritu atpakaļ gultā. Jā, kopdzīve ar Santu man daudz ko ir iemācījusi. Piemēram, es ļoti labi esmu apguvusi „skaiti līdz trīs” taktiku. Parasti gan sanāk skaitīt līdz trīsdesmit, bet vismaz kaut kas. Nejautā neko, ja negribi zināt. Piemiedzu acis, lai izpūstu dūmus, un brīdi vēroju, kā tie piepilda tīro istabu, kā tie saplūst ar citiem dūmiem, kā tie ieglaužas sienās, drēbēs un audos.
„Tev rīt ir darbs?” Bezpersoniska interese, lai pārtrauktu nejēdzīgo klusumu un noskaidrotu viņas pašreizējās prioritātes.
„Jā, un skola arī.”
Atkal klusums, kuru pārtrauc ātri sitieni pa taustiņiem un dziļas elpas, kuras cenšas iezīst plaušās pēc iespējas vairāk šīs smirdīgās indes.
“Zini, man nepatīk tavs jaunais piegulētājs. Viņš izskatās kā žāvēts banāns. Varu saderēt, ka gultā viņš ir totāls mīkstais. Neciešu, ka viss darbs man jādara.” Santa bija ielīdusi draugu portālā un tagad, seju saviebusi, pētīja mana jaunā drauga profilu.
“Tev ar viņu nav jāguļ, atslābsti.” Ak, dievs, viņai vienkārši skauž. Neciešu, ka viņa sāk kritizēt visu, ko daru.
“Nu un? Es domāju, ka tu esi izvēlīgāka. Viņš ir resns un tizls.”
“Nepiesienies. Es šodien braukšu pie viņa.”
“õ, lieliski. Kad viņš uzkāps tev virsū, tad zvani man, es morāli būšu kopā ar tevi un palīdzēšu to pārdzīvot. Pastāsti par viņu”
“Nūūū… Viņš ir jauks, asprātīgs..” Kļūda. Man jau laicīgi vajadzēja sākt mētāties ar viņa pretīgumu un smieklīgumu. Santai eksistēja tikai sievietes, vīrieši bija priekšmets, lai apmierinātu tieksmi paņirgāties.
“Da beidz muldēt. Pastāsti kāds viņš ir patiesībā.“ Acis pievērsās man un gaidīja atbildi.
Es pēkšņi jutos ļoti nogurusi.
Viņa vienmēr no manis pieprasīja patiesību un nekad neticēja tai. Toties ticēja konspirācijas teorijām, stundām varēja stāstīt, ka citi to vien dara kā organizē slepenas sapulces, lai kaitētu viņai un lai iznīcinātu viņas dzīvi. “Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Santa tikai sarkastiski smējās, šķobīja savu mazo, izkrāsoto sejiņu ar pārlieku lielajām ausīm un mēdījas: „Man nav, man nav, oi, oi, oi….” Aizvēru acis, ievilku elpu, un sāku darīt to, pie kā jau biju pieradusi. Es teicu to, ko viņa gribēja dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, izmeklēdama vārdus, kuri tika gaidīti un uzskatīti par vienīgo un absolūto taisnību. Pēc kāda laika es jau būšu pieradusi melot, tas sanāks dabiski un nepiespiesti, un tiks izmantots pat atbildot uz vienkāršo “Hei, kā tev iet?”
Šoreiz man sanāca smieklīgi, Santa smējās aizsmakušiem smiekliem piebārstīdama pilnu istabu. Viņu it īpaši uzjautrināja izpušķotais stāsts par to, kā šis atlūzis pirms paspējis kaut ko iesākt ar mani.
„Nu re.” Santa triumfēja. Tās bija viņas uzvaras sekundes. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. To apzinājusies, viņa izsmēķēja atlikušo cigareti un, ar diviem pirkstiem to nodzēsusi, pārgāja uz cilvēcisko toni: „Samklē sev citu. Tik gudra, bet izvēlas tādus nūģus. Un nopērc man pa ceļam cigaretes, naudu pēc tam atdošu. Labi?”
„Jā, labi.” Es tiesām biju nogurusi.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet, pat to teikdami, viņi meloja.
Mēma samierināšanās. Dažreiz es pati ienīdu savu gļēvulību un nespēju neko pateikt pretī. Šad tad es neieredzēju sevi vairāk nekā Santu. Citreiz es viņu mīlēju - savā bravūrībā, uzspēlētajā vienkāršībā un tēlotajā vēsumā viņa bija kā jauks, mazs pusaudzis, kurš spurojas pretī visam mīļajam, bet ne jau tas man patika. Mani fascinēja viņas savtīgo nolūku vienkāršība un egoistiskā paredzamība; man patika skatīties, kā viņa cīnās ar saviem dēmoniem, mani uzjautrināja, kā viņa katru nedēļu runāja par citu „ideālo vīrieti”; līdz asarām smīdināja viņas dzērumā izteiktie domu graudi par vīriešu rases iznīcināšanu un kastrēšanu; es smējos par viņas īpašo talantu, cepot kartupeļus, divreiz aizdedzināt dvieli, aizdambēt podu ar tualetes papīru un dzert līdz baltajām pelītēm.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi izbira kaut kur pār lūpām, nenonākot līdz manām ausīm un kropli rāpojot pa netīri brūno linoleju. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Mana mīļā,ciniskā draudzene gatavoja man indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos, kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties - varēju izlemt tikai es, tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt, un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa neticēja gravitācijas spēkam, uzskatīja, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvoja, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru fermeris”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi aizplūda gar ausīm un savijās ar dūmiem. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Tāda sirreāla sajūta it kā es vērotu, kā man pagatavo indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties varēju izlemt tikai es – tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet pat to teikdami viņi meloja. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa netic gravitācijas spēkam, uzskata, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvo, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru ferma”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.

mēgjinājums nr1.

Mēģinājums Nr1

Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Tikai gribētos zināt, kad tieši es aizmigu. Runā, ka sapņi ir zemapziņas informācija, kuru tā nespēj sagremot pa dienu. Man patīk apzināties, ka dzīve ir tikai nakts tumšākā daļa, kurai neizbēgami seko rīts. Es izvēlējos šo pasauli apzināti, vēl nomodā esot, tāpat es izvēlējos savus vecākus un viņi mani pieņēma. Es labi zināju savu uzdevumu šajā Zemes dzīvē, es biju apņēmības pilna iemācīt mammai un tētim to, ko viņi vēl nezināja, to , par ko viņi jau bija aizmirsuši, pārāk ilgi sapņojot.
Šonakt es sapņoju, ka mirstu. Es nenomiru, jo man šķiet, ka mana zemapziņa to gluži vienkārši neļāva, tā ir ieprogrammēta pozitīvi - kad es nodomāju - nu gan es mirstu, mani kāds izglāba. Starp citu, visdīvainākie ir sapņi, kuros tu sapņo. Sapratāt jēgu? Tu redzi sapni, pamosties, bet tajā pašā laikā vēl guli. Lūk, tā ir dzīve. Kad tu pamosties pavisam, tad tavs ķermenis ir brīvs, atpūties un gatavs jaunai pieredzei, jauniem izaicinājumiem. Kad tu pamosties no Dzīves, tad tavs gars ir brīvs no ego, no Zemes, no ķermeņa un tā ir tāda viegluma sajūta! Ja es to salīdzinātu ar pasaulīgajām lietām, tad sajūta ir tāda kā lidojot. Sasodīti skaisti. Tikai te nenotiek tā, kā uz Zemes. Te viss notiek ļoti, ļoti lēnu.
Mana mīļākā vieta ir kluss kalniņš, es šeit šad tad atlidoju un paskatos zemē. Tur ir tāda bedre bez dibena. Es aizveru acis un skatos, kā tur staigā mani vecāki. Ja viņi neiemācīsies, tad es iešu vēlreiz. Viņiem ir jāsaprot, ka viņi tikai sapņo. Un kādu dienu Tas notiks gluži tāpat kā sapnī. Tev liksies, ka nu gan beigas ir klāt un tevis vairs nebūs, bet, tad būs tā sajūta, it kā tu būtu izspraucies cauri ļoti šaurai gumijas caurulei, un tu atkal varēsi elpot, atvērsi acis un secināsi, ka jūties neizmērojami laimīgs. Tieši tā, nevis priecīgs, bet laimīgs. Prieks ir pārejošs, prieks ir kārtējā emocijas izpausme, kuru tā mīl cilvēki. Laime ir dziļa, tās ir jūtas. Emocijas ir vētra, uguns un nemiers - jūtas ir ūdens, zeme un miers. Divi diametrāli pretēji izteiksmes līdzekļi, ar kuriem var izpausties cilvēka gars. Tomēr var arī justies ļoti nelaimīgs. Var gadīties arī tā, ka sapnis pārvēršas par murgu. Pārsvarā jau tā ir pašu vaina, jo viņi neko neiemācās. Tas ir kā skolā, ir skolotāji un skolēns. Ja neiemācies attiecīgo vielu, tad vēlāk pašam kļūst sliktāk.
Man šķiet, ka man neizdosies. Man ir jāiemāca viņiem ticēt, kamēr nav par vēlu. Es atnācu, lai iemācītu viņiem Piedošanu. Viņi nesaprata to caur nepārprotamajām zīmēm, kuras es devu, bet laikam tādi ir tie cilvēki – viņi mācās tikai no ciešanām. Tajā mirklī es uzreiz sapratu, kas man ir jādara. Ir jāatņem, lai novērtētu to, kas dots. Man palika skumji, jo tik daudz kas Zemei nepieciešams viņiem jau ir bijis atņemts, bet diemžēl viņi, mani mīļie vecāki, to nesaprata. Man bija manas misijas turpinātāja un mēs bieži miegā runājām. Viņas specialitāte bija Mīlestība, pat viņas ņiprās rociņas izstaroja mīlestību. Mīlestība ir piņķerīga, tajā var pats sapīties un es ceru, ka viņa pati tiks ar to galā.
Man mutē bija tikai salda garša. Es mācēju dažus vārdus un nepacietīgi bāzu savā mazajā mutītē visu, kas tur līda. Es ļoti nepacietīgi gribēju sagaršot pēc iespējas vairāk garšas, pirms pamostos. Un vēl es gribēju pēdējo reizi parotaļāties ar savu mazo māšeli. Bija ļoti jauki, ka es to varēju apvienot, jo mēs izdomājām rotaļāties ar zālēm. Zeme samaitā un beigās paliek baisi, šķiet, ka vairāk nekas neeksistē, bet tikai caur sāpēm es varēju viņiem iemācīt. Caur sāpēm es pati varēju mācīties. Es jau jutu, kā dzīve mani saindē ar savām pasaulīgajām lietām un runām. Mana mācīšanas metode bija ātra un neatgriezeniska. Pēdējais, ko es atceros bija izmisīgi kliedzieni un rokas, kas mani nesa uz mašīnu, un es biju nobijusies. Piedot var tikai caur asarām.
Es biju nobijusies vai viņi sapratīs mani. Viņi neticēja, purināja mani un neticēja. Tad raudāja. Es to labi atceros, jo pavisam projām nebiju. Bija vēl mazs diedziņš, kas mani sasēja ar mazo guļošo ķermenīti - pārāk trausls, lai atgrieztos, bet pietiekams, lai es vēl varētu vērot.
Man šķiet, ka beigās viņi saprata. Varbūt mazliet pārprata, bet viņi noteikti iemācījās Piedot. Ne jau bieži – tikai tad, kad ūdens smēlās mutē. Tikai tad viņi varēja pateikt tos burvju vārdiņus – Piedod. Piedod man, jo es esmu piedevusi sev. Ļauj man iet un piedod sev, ka prasīji to, ko es nevaru sniegt.

P.S. Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Un es darīšu visu, lai varētu pamosties ar smaidu, bez nožēlas un bez dubļainām kājām. Es ļoti vēlos vēlreiz ar viņu satikties. Lai viņa arī man iemāca Piedošanu. Lai atgādina, kā tas ir ­­­­­ – sapņot ar atvērtām acīm. Arlabunakti!