lapkritis

Esi savam liktenim mūza. Esi viss, kas nebiji man.


Atceries , Tu teici – precies ar mani, kad kokiem birs lapas. Parādi, kas es varētu būt.

Pilsēta zem manis modās. Sētnieki izkrakšķināja pirkstu kauliņus par godu sniega kupenām, tramvajs slinki nožāvājās pirms atvēra durvis pirmajam braucējam. Rīts ar kafijas krūzi rokās un smēķi zobos beidzot padevās un kļuva gaišāks.
Tavi bērni izskatās tik laimīgi šorīt. Viņiem ir vafeles ar medu un pienu. Tu sēdi blakus, lasi avīzi un šad tad pakušini viņu pārāk skaļās balsis. Man kauns no Taviem bērniem. Man riebj skatīties viņu acīs, kuras nav ne Tavējās, ne manējās. Un sāp teikt –
Ka tiešām vēlu
Pamanīju lapkriti
Mūsu rudenī

robežas

Tu izdzīvo pats sevi, emigrējot aiz robežām, kuras neuzdrīkstas šķērsot īsteni sevis patrioti. Klātbūtne ne vienmēr ir nepieciešama, tomēr to pieprasa, tāpat kā pieprasa bērni skolas ēdnīcās papildporciju, kuru tāpat beigās nemaz neapēd, pabaksta ar dakšiņu un tad aizskrien spēlēt sunīšus. Tu vēro citus vēl aiz sevis, vēl aiz rītausmas, vēl aiz tumsas, cauri gaismas gadiem, cauri laikam, kurš izvaro ķermeni, ar spēku grebdams krunkas un plēsdams matus no galvvidus, kā vēlēdamies pašapliecināties; kā vēlēdamies pasludināt savu pārākumu pār cilvēci. Tu vēro pats sevi cauri sekunžu rādītāja tikšķiem; tie neatlaidīgi dzenas pēc Tavas jaunības trakās elpas un varēšanas. Stāvēt mazliet nostāk no lielās domu maģistrāles un just kā elpo saule, dzīdama asnus bālajā ādā – tik pašpaļāvīgi, liegi un neuzmācīgi, ka jaslīgst ceļos un svētlaimē jāaizver acis,lai neapžilbtu no klusā miera.
Un tad tikai pēc mirkļa Tu pienāc klāt, atver acis burzmai un esi pašā epicentrā, griezdamies neprātīgā ritenī – uz riņķi, uz riņķi, arvien ātrāk, ātrāk un virpuļo kā krāsains vilciņš.
Un tad citi nevilšus pamūk malā, aizmirst tēlot un pat īsti netic, ka var arī tā – spilgti, smaržīgi, elpu aizraujoši un tik dzīvi, ka dvēsele iesmilkstas, un pārņem apjaumsa – viņš patiešām ir savā vietā.

kolekcija

Man patīk kolekcionēt izlietotos tualetes papīra rullīšus – es tos krauju kaudzītē blakus podam, un virs kaudzītes atrodas vēl neizlietotais papīrs. Atceries, Tu teici, ka vēlies mazu baļķu mājiņu mežmalā? Tu tikai atnāc nākošmēnes – tad jau būs par četriem kartona baļķīšiem vairāk. Un Ziemassvētkos mums būs mājiņa. Maziņa un mīlīga – tieši tāda, kādu vēlējies, Mīļais.


Kādreiz es stāvēšu Tavās acu zīlītēs un bradāšos pa caurspīdīgi sārtajiem nervu galiem, kuri, izlīduši no zemapziņas, pulcēsies kluplos, smaržīgos pušķīšos. Kādreiz es būšu smeldzīgs pumpurs, kurš izplauks Tavā dārzā, un dārznieks ar asām dzirklēm mani šķels nost no tagadnes. Kādreiz es biju.

Stāvu lielveikalā un nevaru izdomāt kādu gaisa atsvaidzinātāju labāk iegādāties. Kādu var nopirkt par naudu? Divi vienā? Trīs vienā? Tevi vienā? Manā istabā smird pēc Tevis. Smird pēc mājiņas ar apsūnojušu jumtu. Smird pēc gaisa atsvaidzinātāja. Bet, Mīļais, zini? Tā vēlos to mežmalu pacelt savās rokās un uzpūst ar siltu elpu. Lai var redzēt kā mūsu bērni mīl, lai var…

Man patīk krāt izlietotus tualetes papīra rullīšus. Kopā ar Tevi tie rodas neizmērojami daudz. Drīz jau mums būs ne tikai mājiņa, bet arī pašiem savs cietoksnis. Mīļais, pacieties, pavisam drīz…

detaļas

Dažas liekas detaļas mētājas pa galvu, piedrazodamas visas pārējas domas, kurām vajadzēja nodoties vismaz tuvākas pāris stundas. Atskaites uz brūnā galda gulēja neaizskartas un spoguļojās plānajā lakas kārtiņā, kura pārklāja galdu ar īpašu estētisku un funkcionālu mērķi. Šis mērķis patlaban likās svarīgāks par apkārtsēdošo svarīgo klikšķēšanu un prātīgajiem vārdiem, kurus viņi vadīja savos zilajos ekrānos, kā vēlēdamies, lai tiem notic, un ticēja arī. Edgars, piemēram, sēdēja un saraucis pieri neizpratnē lūkojās kādā tikko izdrukātā lapu kaudzē, mēģinādams atrast acīmredzamas sakarības, visa viņa būtība bija šajā čupā, visa viņa esība bija starp šīm rindiņām, un dievs vien zin, kas notiktu, ja kāds izdomātu kādu lapu atņemt, sadedzināt un iznīcināt viņa acu priekšā. Edgaru nenomāca nepadarītu darbu sajūta, zumēdama tālākajā stūrītī tik uzmācīgi un neatlaidīgi, ka neko citu nemaz nespēj dzirdēt. Edgaram bija pilvērtīgs izniekošanai domāts laiks, kuru viņš izmantoja paredzētajam mērķim, ar katru sekundi vairāk iegrimdams oficiāli saliktajos teikumos, automātiski pielāgodams tos visiem zināmajiem likumiem, lai atrastu kādu saodītu sakarību, kur piesieties, kura atspēkotu visu rakstīto, vai vismaz liktu stingrus pamatus augstam šaubu tornim. Edgars bija laimīgs.
Lūk, Zane. Viņa vienaldzīgi vērās zilajā monitorā, kurš nemanāmi izgaismoja viņas seju, izceļot iespaidīgo kosmētikas slāni. Viņu nomocīja vēdergraizes, atspoguļodamās viņas pozā un sekretāres kaludzošajos solīšos, kad tika pienesta jau trešā kafijas krūze pēc kārtas. Zanei bija paralēlā eksistēšana. Sevis apzināsanās, kas neļāva aizmirsties un pilnībā atdoties dzīvei, kuru viņa redzēja, sajuta un visnotaļ labi pazina, un kura patlaban taisīja nelāgus jokus ar viņas gremošanas sistēmu.
Es biju tūlīt aiz Zanes. Man bija veiksmīgi kopēts Edgara skatiens, un Zanes nodevīgā ķermeņa poza, kura kliegtin kliedza, ka manis te nemaz nav, un ja apstākļi būtu labvēlīgi, tad nekad arī nebūtu, tuvākajās nākotnes stundās vismaz noteikti. Es biju visai veiksmīgi pielāgojies valdošajai atmosfērai tā, lai nejaušs garamgājēja skatiens neuztvertu manu patieso esību, kura meklēja pazudušās, nomaldījušās detaļas no manām domām, un nekādi neļāva darīt ko citu. Uz mirkli aizvēris acis pastaigājos pa smilšainu pludmali, ar visam maņām uztvredmas tuvumā esošo jūru, tās nerimstošo kustību un mieru, ko tā deva. Ritmā, ritmā norima viļņi pie krasta aizskalojot īsos apcerējumus par to, ka viļņi nekad nebeidzas, ka tiem nav sākums un beigas. Tagad bija tikai ritms, un miers, jūras šalkoņa ausīs, un es ar plaukstas virspusi nobraucu pāri kaklam, lai pastiprinātu šo sajūtu, un drīzāk spētu atkal koncentrēties kam citam. Velti, īsais mirklis bija kārtējais manis ieprogrammētais grūdiens, kuram vajadzēja mani pilnībā veltīt kam vienam, kuram vajadzēja likt apjaust, ka pats pār visu valdu, un pats spēju visu kontrolēt. Nē, nespēju. Detaļas vēljoprojām klaiņoja pa galvu, un es brīnījos, kā agrāk kaut kas tik nenozīmīgs varēja kļūt par kaut ko tik nozīmīgu, pēkšņi pārņemot un pakļaujot, un mezglojot, un lokot pēc savas iegribas, kā ar augstāku saprātu apveltīta būtne, kura gluži kā sieviete alka vien pēc brīvības un uzmanības. Samirkšķināju acis un cerēju, ka apkārtējie nav pamanījuši manu īso prombūtni. Edgars, šķiet, bija atradis plaisu dzelžainajā loģikā, kura rēgojās apdrukātājā lapā, un tagad viņa uzacis strādāja ar desmitkārtīgu piepūli, cenšoties veiksmīgāk noformulēt radušos neatbilstību. Pēc tam viņš atbrīvosies,izlīs krēslā, pašapmierināti nopūties, izlaižot ārā skatienu, kurš sauks pēc apbrīna un vispārējas pielūgmes, neapšaubāmi vajadzīgas un nopelnītas. Ak, šis pielīdējs, pēc tam sakārtos punktus, komatus, pārbaudīs detaļas un tad skries pie priekšnieka, rūgdmas aiz pašapmierinājuma kā pīrāgu mīkla. Edgars ļoti sapņoja par paaugstinājumu amatā, viņam bija mērķis, un tā bija ambīciju saule, kas viņu dzina uz priekšu par spīti visam.
Es? Ha. Es paņēmu un aizpildīju atlūguma formu. Edgars atvēra priekšnieka durvis un uzmeta panākumu spārnotu skatienu savai atskaitei. Zane joprojām mocījas ar vēdergraizēm.
Un kurš no mums ir nolicis eksāmenu visveiksmīgāk?