svētdiena, 2012. gada 15. janvāris

Pakaļdarinājums

Vējš meta lietuslāšu pļaukas mašīnai tieši sejā, tomēr nespēja aizkavēt - tā uzņēma kursu augšup pa kalna plato muguru spītējot it visam. Auto mehāniskajā siltumā ietinies vīrietis vēl ciešāk saknieba lūpas un turpināja šaudīt acu starmešus apkārt - tie brāķēja gan spilgti zaigojošo atālu, gan ar burvīgu dārzu joztos savrupmāju pjedestālus - it viss bija pārāk industriāls, pārāk cilvēku klātbūtnes saķēzīts. Bet viņa fotogrāfa reputācija prasīja ko neparastu, ko visu aizmirstu, lai varētu likt tam atkal gozēties mietpilsoņu prātos, lai tie ieraudzītu vēl vienu neaizsniegtu virsotni, kuru iekarot ar privātīpašumu zīmēm un asfaltētiem celiņiem.
Ticis savas nožēlojamās karjeras un arī kalna augstākajā punktā, vīrietis piepeši apstādināja  mašīnu, un ļāvās izbrīnam. Acīm atklājās meža ceļš. Abpus tam - tīri bērzi - slaiki, lepni vizošiem stumbriem, kuri savu baltumu atklāja pat caur pelēko lietusgāzi, tie bija vareni bērzi, ar lokanajiem zariem atdevušies vējam. Perfektās dabas simfonijas pārņemts vīrietis apklusināja auto, aizmirstot pat par signalizācijas ieslēgšanu - tam nebija ne laika, ne domu, jo tās, tāpat kā visas pārējās maņas piederēja vienīgi koptajai birztaliņai. ''Jā,'' vīrietis atslābinājās, ''te būs īstā vieta vāka bildei.'' Aizgrābts viņš tīksminājās par varenajiem bērziem - tik neaptraipītiem, tik koptiem, tik... Savādo izjūtu pārņemts aizmirsa pat aiztaisīt auto durvis - tās apvainojušās palika pusvirus. Vīrietis tikmēr bija klāt tuvākajam dižciltīgajam kokam, uztaustījis tā mizas zīžaino gludumu, kurš mijās ar raupjajiem sprēgājumiem - apliecinot, ka sācies jauns posms - briedums, kad baltā tāss tiks izkrāšņota melnām vagām, norūdīta pret vasaras-ziemas maiņām. Cilvēku pārņēma savādas trīsas - līdzīgi viņš bija juties vien tad, kad viņa, izsmalcināta gardēža, priekšā tvīka kaunā, lepnumā un iekārē trīcošs nevainīga skuķīša augumiņš - kas domāts tikai un vienīgi viņam - līdz tam neiepazītas dzīvnieciskas pirmatklājēja dziņas vīrieti apreibināja, kad viņš dziļa vaida pavadīts iegrima kur neviens cits iepriekš nebija bijis. Arī te - pati Daba šo briztaliņu bija auklējusi, kopusi, skolojusi tieši viņa jutekļu baudījumam - mazais paradīzes stūrītis, nepazīdams cilvēku soļus, atklādamies vien viņam.
Ppagrieza vējam muguru, atbalstījās pret svitriņām izrotāto stumbru, ieklausīdamies vēja rotaļās ar lietu, viņš glāstīja katru zariņu, katru sūniņu, līdz piepeši sastinga. Pagrieza galvu nedaudz atpakaļ. Starp lepnajiem kokiem slāja civilizācijas kronis - vecene ar appelējušu otu un krāsas bundžu. Viņa.. Krāsoja. Krāsoja alkšņus baltus. Ar pretīgu centību iegrebdama rievas mizā. Griezdama lapas vajadzīgajā formā. Vēlamajā formā. Lētiem trikiem pārtaisot prastu koku puduri par civilizācijas palaistuvi. Pēc mirkļa vīrieša tur vairs nebija. Mašīna bija dabūjusi neuzticīgo vīru atpakaļ savās skavās un veda viņu tālāk prom, prom no apgānītās mežamalas. Vējš ņirgdams raustīja alkšņu zarus līdz tiem nebija spēka pretoties. Sētniece rūpīgi iesmaržināja asarainās lapas pirms uzlika tām vēlamo trafaretu. Viņai maksāja par klientu daudzumu, nevis par laiku, ko tie pavada. Tālumā brauca nākošā mašīna.

Nav komentāru: