koridorīiiiiiiiiiiiiiiiis

Pelēkajā koridorā smirdēja pēc deguma un pēc puvušiem kartupeļiem. Nē, manā galvā smird pēc deguma –pārdeguši vadiņi. Viņas lielās.. kā tikko izceptas, siltas bulciņas. Kliedza par nepadarītiem darbiem, bet es tikai skatījos uz viņas muti, kā bērns, kurš gaida no krāsns izveļamies pirmo gatavo kukulīti, kā pusaudzis, slepenībā fantazēdams, kā šīs sarkanās lūpas apņem manu locekli, lai pēctam izsūktu to tukšu. Beidzis klausīties vel tikai apaļām, trulām acīm noskatījos kāšis varenais kliedzējstāvs pagaist no mana skatiena, pa ceļam sakliedzot uz vēl kādu slepenu perversuli. Viņa kliedz uz nepareizajiem. Vajadzētu uz tiem, citiem. Paskaties uz to tur, tieši uz desmitiem- liela, ļumīga dirsa un bēšas, plāna auduma bikses – caur tām ārā spiedās kunkuļains, kā nezmaisīta mannā putra. Kā želantīnā dzīvojošu kurkuļu bars. Viņas mute gremoja vīnogas; koda uz pusēm, kā dzīvus prusakus. Viņa nav pareiza. Atlaist. Skat, uz vieniem – pielīdējs un gultā slapinātājs, ar kalsnu fizionomiju un kārīgām, izsalkušām ačelēm. Nevainojams demagogs, izskalos smadzenes ka pat aci nepaspēsi pamirkšķināt. Samazināt algu. Es apstājos un kliedzu – rindā stāties! Paķeru bisi un šauju. Visiem starp acīm. Viņi klusē un blisina savas teļu acis. Kuš. Tu esi normāls, tu esi iederīgs. Iederīgs šajā lapseņu pūznī, kurā karaliene ir ar d izmēra cičiem un kliedzoši sarkanu apakšveļu.
-Kas ar tevi noticis?
-Galva sāp.
-Ņem, tas palīdz.
-Paldies.
Noriju sīko ripiņu, pat nepaskatoties. Viņi uztraucas. Bāž manī ķīmiju. Pa šaurajām spraudziņām, sviedriem noplūdušām uzacīm, lūr uz mani. Es esmu normāls. Tikai kauns prasīt vai viņi dzird savas domas. Es dzirdu tik skaļi, ka jāspiež ausis ciet. Dažreiz sajūtu. Viņas uzlauž manas paroles, ieslēdz mani rokudzelžos un tad šauj ar bisi. Es esmu izvarots. Pārskaities. Mani izvaro tā tur, uz pulkstens deviņiem. Jā ,tā pati ar debīli sašķeltiem matu galiem un koši ziliem nagiem. Nagi pārvēršas par ziloņiem un dipina prom. Skrien pa koridora sienām, taurēdami manu vārdu. Es te neiederos. Gribu okeānā pie ziloņiem. Pie ziloņmammām. Ziliem. Ziliem, ziliem ziloņiem. Pie ziloņu gejiem. Aizspiežu acis ar pirkstiem, tas ir farss. Drīz pāries. Viņi grib pareizo uzdot par nepareizo, lai pēc tam to padarītu pareizu un justos gandarīti, ka atgriezuši dzīvē vēl vienu. Kā padomju laikos, kur visus tādus slīcināja psihenēs, lai nemaitā godīgo, komunistisko gaisu.
-Tu gadījumā neesi saslimis?
Jā, esmu slims. Slims no jums. Slims, no izlikšanās par slimu, lai iederētos.
Izvelku bisi un šauju. Vadiņi deg sprakšķēdami ar baltām ugunīm. Acis aizmiglo dūmi un es redzu patiesību. Noguļos, lai labāk to saskatītu. Redzu kontūras, tās čukst un lokās un šņāc. Ziloņi aizdejo mazo gulbīšu deju man tieši gar degungalu. Klusums. Klusuma okeāns. Beidzot.

salidojums

Pārāk skaļa un bezgaumīgi kliedzoša amatiere dzied uz zemās skatuves. Viņa neprot noturēt balsi, un tā jocīgi krīt, kad tik līdz augstākajiem toņiem. Apkārt baltiem galdautiem, pustukšām ēdienu bļodām un dzērieniem nolaistīti galdi, sastumti ap nelielās zāles malām. Pie tiem vēl sēž daži skaļi vīri, tur rokās grīļīgas glāzītes un smejas. Pārejie dejo zāles vidū, veido pamatskolnieku vilcieniņus, jaucas pa vidu pārīšiem, kuri cītīgi mīca iereibušos ķermeņus, un smejoties ar bērnišķīgu prieku rauj savā dejā visus, kuri bikli stāv malās.
Juta sasarkušu seju, mazliet izsmēretu tušu un aizsmakušiem smiekliem, savu mazo bērniņu klēpī satvērsui, dejo visiem pa vidu. Skolā viņa bija kautrīga, ar pārāk resnu bizi un metāla zobu platīti. Nevienam viņa tad īsti nepatika, un starpbrīžos mēs mēdzām pasmieties par viņas vecmodīgo blūzi. Viņa nomira dzemdībās, arī bērniņš neizdzīvoja, viņas vīrs Rihards sajuka prātā un izdarīja pašnāvību. Re, tur, pie galda, blakus uzvalkā tērptajam vīrišķim sēž Mārtiņš. Viņš direktora kabinetā pavadīja daudz vairāk laika, nekā stundās. Pirms pieciem gadiem iznāca no cietuma, un pēc tam pievērsās Dievam, par kuru patlaban cītīgi stāsta savam blakussēdētājam. Žēl puiša, bija pieteicies par brīvprātīgo baznīcas restaurēšanā, kad kādā tumšā ieliņā viņu piekāva līdz nāvei. Vēl šobrīd nav atrasts Mārtiņs slepkava, lai gan visi runā, ka tas esot bijis viņa kameras biedrs. Šai versijai gan nepiekrīt klases gudriniece - Inga. Viņas svaigo skaistumu nomainījis pieredzes pilns skatiens un pamatīgi ūdenī izplūdusi smiņķa kārta. Viņa pat skolā strīdējas ar visiem skolotājiem pēc kārtas, it īpaši ar ķīmijas skolotāju, kurš viņu beigās izvaroja turpat skolā,kad viņa pēcstundās pārrakstīja kontroldarbu. Līķi viņš noslīcināja Daugavā, bet tāpat pēc mēneša to atrada. Un re, tur mūsu Jānis. Skolā apaļīgs balamute, tagad atnācis džinsās, nevaļīgs, rokās vēl iepirkumu maisiņš. Jāsteidzas pie sievas, bet nu uz vienu glāzīti jau var palikt. Veco, labo laiku vārdā. Gadījums gan jāatzīst, komisks – nabadziņš gāja mājās no veikala, neveiksmīgi pakrita uz ceļa, un pat nepaspēja piecelties, kad viņa galvaskausu sašķaidīja smagā mašīna. Santa uzposusies bikšu kostīmā, flirtē ar Rihardu. Skolas skandalozākais pārītis, kurš šķīrās un atkal salaba ik pēc mēneša. Beigās Rihards apprecējās ar Jutu, jā ar to pašu bižaino, bet Santa pēc viņa pašnāvības aizbrauca uz ārzemēm strādāt par modeli. Ak, naivā. Viņu kopš pēdējās pornofilmas neviens vairs nav redzējis. Klīst baumas, ka Santa esot filmēšanas laikā kādam kaut ko tur nokodusi, par pārējo vēsture klusē.
Aiz sienām klusi satumst un nemākulīgā dziedātāja sāk atvadīties. Zāli pāršalc nožēlas vilnis, un paši spītīgākie dejotaji vēl azartiski sauc “bis”, drīzāk apliecinoties sev, ne aiz vēlmes turpināt iesākto. Cilvēki viļņveidīgi izplūst pa durvīm, čaukst jakas, klab papēži un skaļā balsī doti pompozi solījumi tikties biežāk, nākt ciemos un beidzot apskatīt jaundzimušos. Es arī slāju uz durvju pusi, bet tad mani satver kāda aizelsusies, slēpta prieka pārpilna roka, pagriež mani un iečukst ausī: “Mūsējie brauks pie Ingas, nāc tu arī!” Jutas seja staro aiz neslēptas sajūsmas un alkohola daudzuma. “Nu..” Ne mazākās vēlmes turpināt jau tā ieilgušo neveiksmīgo atmiņu restaurēšanu, izjukušo draudzības ķēžu līmēšanu un pārējo izlikšanos, bet beigās negribīgi piekrītu. Vairāk gan aiz noguruma pretoties. “Nu re, pat Jānis teica, ka mums vēlāk pievienosies!” viņa izsmej apmierinajumā un steidzas pavēstīt jaunumus pārējiem. Es velkos pakaļ Jutai, līdz vairs nejūtu dedzinošos skatienus mugurā.