Bernhards kā parasti kapāja geimiņu, kārtējās 2-5 stundas bezdomu perioda, kad apkārtne pārstāj eksistēt un tajā pašā laikā ir nedabiski spilgta. To sauc par spēju koncentrēties uz dažādām lietām vienlaicīgi, Bernhards zināja, ka to māk, muskuļu atmiņa darbojās praktiski viņa vietā, bet koncentrēšanās pakāpe palika nemainīga. Citi geimeri pilnībā izkūst spēlē, tanks varētu braukt pāri, viņiem būtu reāli pohuj, bet ne Bernhardam – viņš to zināja. Viņš zināja arī to, ka drīz nāks tēvs, atslēgu sķindoņa bija dzirdama jau cauri puspilsētai, kā var starp divām atslēgām mūždien aizmirst īsto – totāls atmars. Bernhardam tādos brīžos bija kauns par senci. Lāga vecis, tikai uzvedās dažreiz kā bērns, nespējīgs savaldīt emocijas – par šo gan parasti nāca smiekli. Cilvēkiem nepatīk, ja dusmu brīžos par viņiem skaļi ņirdz, un sencis nebija izņēmums,parasti tādos brīžos Bernahrds pamatīgi atrāvās no smagajiem, bet haotiskajiem sitieniem, tomēr smieties viņš nepārstāja. Ja sencis būtu gudrāks, viņš spētu sadzirdēt nedaudz izmisuma šajos smieklos, bet aklas dusmas apmiglo prātu tāpat kā hard core snufs, kuru Bernis ar džekiem dažreiz iemēģināja sēžot uz Maximas jumta.
Ar būkšķi aizcirtās durvis, Bernis tikko bija pieteicies vienā no mini reidiem, kad sencis beidzot bija pieslājis klāt. Bernis uzmeta viņam skatienu – gludi skūto seju izķēmoja no nāsīm augošās spalvas, vietām tās bija saķepušasar punķi, tas bija sick. Kā var ģērbties tik normāli un neizraustīt spalvas no nāsīm?
‘’Šovakar braucam pie vecmammas’’ mute zem spalvainā deguna izspļāva aprautā balsī. Par atbildi nočāpstinājis neskaidru ‘’mhm’’ Bernis pielādēja ieroci un devās uzbrukumā. Tūlīt pat sekoja tīma bļāvieni,lai viņš pagaida. Slimais, tā viņi sauca Berni, bet paši kā nūbi čammājās, kamēr sastājās, sekunde jau off. Ej un dari, ja vari, ja nevari - nepiesakies. Sencis tikmēr ievilka elpu. Tūlīt sekos vēl viens teksts no viņa puses, nenormālais lohs, viņš tiešām iedomājas, ka varēs kaut ko panākt ar savu moralizēšanu? ‘’Viņai ļoti slikti, viņa gribēja Tevi redzēt pēdējo reizi.’’
Kā tad, bļa, whatever, sāksies manipulēšana ar nāvi. ‘’Es nebraukšu’’, atmeta Bernis, tagad viņš no tiesas bija dusmīgs. Tas bija slimi, izmantot veselības stāvokli, lai piespiestu darīt kaut ko. Pēdējā vēlēšanās un blā,blā,blā, however, ome mira nu jau 20gadus. Tā bija realitāte, viņa bija spēcīga, tikai čīkstētāja. Bernim nebija ne mazākās vēlēšanās sēdēt istabā, kas smird pēc vecuma, un klausīties sarunās no tēmas ‘’pēdējais pavasaris’’. Viņu kretinēja tāds manipulācijas veids, tas bija izcili pretīgi un zemiski. Fuck off and die. Sencis vēl kaut ko laikam teica, bet Bernhards bija ārpus uztveršanas zonas – sākās uzbrukums, tagad arī viņš izbaudīja totālu atslēgšanos no pasaules – pats pēc savas gribas, fakinie nūbi bija nosprāguši un teleportējās atpkaļ kā izdrāzti gliemeži, Bernis bija viens, adrenalīns pumpējās pa asinīm līdz ausīs sāka dunēt. Pārlādēt, notēmēt, šaut. Tikai pašā pēdējā brīdī viņš izdzirdēja skaņu, ar kādu pārvietojas spalvains kulaks pa gaisu, paspēja ieraut galvu plecos, pirms tēvs vājprātīgās dusmās tēloja gaļasmašīnu. Kruta, divi paralēlie faiti, bļa, tā bija vienīgā doma, kas uzplaiksnīja tukšajā prātā, nekas cits neeksistēja. Pēc minūtes durvis bija aizcirtušās, sencis bija prom. Bernis nolamājās, minūte no faita bija pazaudēta. Pārlādēja ieroci. Automātiski šāva uz pretinieku. Pēdējais šāviens. Tīms bija labi pastrādājis. Gandrīz palēlinājumā - lode lidoja, šļakatas. Kritiens.Kruķis.. Kruķis? Wtf? Viņa priekšā atradās elektronisks līķis. Ar sirmu matu lēkšķi uz galvas. Krunkainu seju. Tā bija vecomamma. Bernhards bija izšāvis pēdējo lodi. Monitorā ietriecās jauna cilvēka dūre.
Un uz priekšu skatoties ir tikai migla, nekas vairāk, neviena saulaina diena, neviena mākoņa – sudrabains piens, kas izlīst pāri. Viņpus aizkaram Tu esi viens, kā allažiņ, saprotot – ka nekad neesi bijis- ne viens, ne ar šizofrēniju slims, vispār neesi bijis. Mēli nededzina neatbildēti jautājumi, neniez nepateikti vārdi, darbi nedarīti, padarīti – nav nozīmes, nav piezīmes un nav pat niecīgākās zīmes par eksistenci.
