krikši

Lūk - manas neeksistējošās pārdomas---->
pārdomu nav, domu nav, iedomu nav, nekā nav....
Dzert kādu miligramu no cita dzīves, jo savu dzīvi nevar ne atdzerties. Dzīvot zagtos mirkļos, ik pa brīdim bailīgi atskatoties atpakaļ - vai tik kāds nenāks un neņems nost. Mieloties ar dāvinātām konfektēm un laimīgi nopūšoties ostīt duci rožu. Cik žēl, ka tās es pati sev uzdāvināju.
Es varētu pierakstīt vēl virkni nevienam nevajadzīgu salīdzinājumu, epitetu un spilgtu metaforu, bet... Cik vārdi dažkārt var būt tukši un sekli. Maniem vārdiem nedrīkst ticēt. Manām domām nedrīkst ticēt. Neticēt, neticēt...
"Palīdzi man Viņu aizmirst" -Tu man lūdzi..
"Man liekas - Tu neapzinies,ko runā..."
"Es ļoti labi apzinos,ko runāju.."
"Tu tiešām vēlies Viņu aizmirst?"
"Es viņu mīlu!!!!"
"Piedod, bet es negribu būt tikai aizvietotāja..."
"Viņu nevar aizvietot. Nevienu nevar aizvietot, ne tā?"
"....."
"nāc pie manis..."
nē, man ir ko rakstīt. Es GRIBU rakstīt! atšujieties no manis, jūs, iedomas tādas! es tagad jūs pierakstīšu pilnas! Es rakstīšu tik ilgi,kamēr pirkti sāks sāpēt, drukāšu tik ilgi,līdz būšu apmierināta ar to,ko esmu radījusi. Visas domas pierakstīšu. Pārkaisīšu ar savām skumjām un tad mērkšu pirkstu galus savās acīs.
Es, Man, Sev. Un neeksistē nekas cits. Nekādas empātijas, nekādas iejušanās cita ādā. Velns, es pat savā ādā nevaru iejusties! Rakstīt, rakstīt, rakstīt un nevienam nerādīt. Visu dvēseli izrakstīt tukšu.
uj.. tukšums... cik trāpīgs vārds.
Es tomēr zvanīšu. rīt piezvanīšu un tad,cerams, braukšu prom.
netici nekam, vārdi ir tikai vizuālas marionetes, acu un dvēseles apmānīšanai. netici vārdiem.... nu IR, IR jābūt kaut kam augstākam par tiem!!!!

manas pārdomas neeksistē. Zini kādēļ? Ha! Es pati neeksistēju. Ir tikai izdomāts tēls, kuru apzināti esmu radījusi. Lai apmānītu, jūs visus apmānītu, liktu ticēt,ka tā esmu es, lai pati sevi apmānītu.

Es kaut ko teicu par rakstīšanu? Grafomānija? (mmm) cik pazīstama un salda skaņa, kad pirksti skrien pāri tastatūrai un dara visu, ko Tu tiem liec. Delete, Insert, Enter...
šeit es lieku savām neeksistējosām pārdomām punktu.
es neesmu stirpa - paškontrole man ir sveša. Uz priekšu! niciniet mani par to! es tikmēr rakstīšu.
netici. vārds ir viltīgs. Apmānīs un ievilks Tevi savos tīklos,ka pat nepamanīsi.

Katram savu sākumu

Sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas uzmest pirmo teikumu, tad nākošo. Ieskicēt savu domu ar virtuāliem simboliem. Redzi – domas lasīt mēs mākam tikai tad, ja tā ir uzrakstītas, uzzīmētas. Tikai, lūdzu, ar atpazīstamām metaforām un epitetiem, ar spilgtiem, sulīgiem otas triepieniem un gaisīgām, saprotamām niansēm. Mēs visi esam mazliet egoisti – ielienam citu dvēselē un tad nemākulīgi velkam paralēles ar savām izjūtām un pieredzi. Iebrienam ar savām mālainajām kājām citu istabā un paņemam visu, ko vien atpazīstam un uzskatam par noderīgu tālākajām gaitām. Rika rudzu maizes ar biezu sviedru kārtu, smalka porcelāna sirds, apputējusi ar sentimenta putekļiem, zīda lakatiņā iesieti sapņi un cerības, kuri gaida, kad tos ietērps īstajos vārdos un sāls puds kopā ar mīļotajiem apēsts un izraudāts. Tā mēs velkam svešas domas, jūtas un uzskatus sev tuvāk klāt, līdz apaugam ar tiem, tā, ka pat grūti atšķirt, kur tad sākas mūsu pašu vārdi. Kritiķu recenzijas, aforismus, īpaši trāpīgus citātus no grāmatām, žurnāliem, avīzēm deklamēt mēs varam aizvērtām acīm. Atveram acis un runājam saviem vārdiem, tomēr cauri vienalga spīd apakšdrēbe. Veca dziesma jaunās skaņās. Es gribu sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas maldīties cauri vārdu malduguntiņām un atrast sevi pašas radītajos teikumos. Es vēlos zīmēt to, kā es redzu pasauli, neraizējoties par saprotamu paralēļu vilkšanu ar jūsu izdzīvoto. Nevajag man aizlienētu sajūtu un nozagtus mirkļus no svešām, neizdzīvotām dzīvēm. Lasiet manas domas, bet runājiet savējās. Atrodiet savu Laimes zemi starp savām zemūdens klintīm un saviem maldu akačiem. Visu savu – domas, vārdus, jūtas un pieskārienus. Pirmo kritienu un nemākulīgo stostīšanos pielaikojot pašu šūtos teikumus pašu dzimušām domām. Katram savu baltu lapu, katram savu sākumu.

krikši

Mani šodien tracina cilvēki, kuri gudri filozofē par dzīves taisnībām un netaisnībām.
Ar kādām tiesībām viņi pārgudri savilkuši sejas uzdrošinās runāt par karu - mieru, nabadzību un postu? Ak tad, pazīstot pasauli viņi, ja... Zin visus tās noslēpumus un var manipulēt ar vārdiem, lai arī citi tos uzzinātu. Well, well...
Tāpat mani šodien kaitina tie mietpilsoniskie vidusceļa gājēji. Tie, kuri izvairās no domstarpībām un piekrīt visiem viedokļiem, postulējot, ka katram ir tiesības uz savu patiesību.
šodien es mīlu stiprus cilvēkus, kuri nebaidās augsti paceltu galvu soļot pa grāvjiem un iespļaut kādam sejā. Un tos, kuri uzdrīkstas šķērsot robežu starp gudru diršanu un reālu darīšanu - tos arī es mīlu.

krikši

Atļauj ieelpot tavu acu siltumu - lai man auksti nepaliek no Taviem vārdiem.
Cik ilgs laiks paiet līdz cilvēki iemīlas? Man liekas - ka pārāk īss. Viņš mani nemaz nepazīst. Viņš nezin manus zirnekļu tīklus pirkstu galos - tos nevar tik ātri pamanīt, kur nu vēl iemīlēt...