runā

Viņš gulēja baltā, sterilā gultā. Gulēja, mazs un kroplīgs. Stāvēju pie durvīm, kad šīs nogurušās acis mani atpazina. Iemirdzējās prieks. Vienīgais, kas vēl bija spējīgs kustēties. Jutos drausmīgi neveikli šajā klusumā.
-Sveiks,- es mulsi Viņu uzrunāju. Nē, kādēļ tā? Tā ne! Lūdzu, tikai ne tā! Saulaina pilsēta, kad Viņš ar izcilību ir pabeiedzis prestižu augstkolu un ar mulsu lepnumu sejā soļo man blakus. Tikai tā. Tikai tā, un nekā citādāk. Aizveru acis, es esmu stipra. Esmu stipra. Stipra... Kaut kas sakustas. Viņš raksta. Seja ir sastingusi, kustības kantainas, stīvas un neveiklas, acīs redzama koncentrēšanās.
-Ko tu tur raksti, sīkum?- pienāku par soli tuvāk. Katrs solis dzeļ kā karstas ogles. Smadzenēs kaut kas sāpīgi pulsē, bet es eju vēl tuvāk. Vecā, brūnā grīda čīkst un protestē, bet es eju. Piesardzīgi. Lēni. Prātīgi. Vēl solis. Nu jau esmu klāt. Pie šīs prastās gultas, kura smird pēc slimnīcas un zālēm. Viņš rokās tur papīra lapiņu.
-Kas tas ir, sīci?
Acīs lūgums. Bažīgi skatos te uz Viņu, te uz sīko papīra strēmeli, kuru Viņš tur rokā.
-Man vajadzētu to lasīt?
Jā. Acis saka - jā.
Skatos uz balto paīru. Ar zīmuli uzvilkti vārdi. Stūraini un kantaini. Es negribu lasīt, es pirmoreiz dzīvē negribu lasīt to, ko Viņs ir uzrakstījis. Tomēr lasu.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”

Zīlītes sastingst. Esmu atradusi vēl vienu portālu - starp ķeburiem uz lapeles un starp izbīļa pilno skatienu uz viņa patieso, lepnuma pilno prieku.
Atveru baltās durvis. Tās žēli nočīkst, un es pēkšņi iedomājos, ka vajadzētu ieeļļot enģes. Aiz čīkstošajām ir tikai viena gulta, novietota pie loga. Sistēma. Vadiņi viens pēc otra akli, bez apziņas, bez brīvas gribas seko galvenajam, iespraužoties mazā, samocītā ķermenītī.
Es zinu, ka tas ir Viņš. Neskrien man pretī, ar sajūsmu apķerdamies apkārt. Nerunā un nesmejas. Viņš pēdējā laikā vairs vispār nesmejas. Smird pēc zālēm. Acis ir izmocītas, bet tajās tik un tā parādās prieka atblāzma. Slims prieks. Sasodīti skumjš prieks. Pārņem sajūta, ka man vajadzēja pabeigt to grāmatu. Vajadzēja pabeigt. Lai tas būtu skaistākais laiks Viņa dzīvē. Lai tas būtu skaistākais laiks Mūsu dzīvēs. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu. Apsēžos blakus viņa kroplajam un sāku stāstīt -Reiz, sen senos laikos.. dzīvoja kāds laimīgi precējies pāris.
Mazais Sīkums veras uz manām lūpām. Viņš nedzird, bet zin, ka es runāju. Turpinu stāstīt. Runāju ar smaidu uz lūpām, lai Viņs saprot par ko stāstu. Viņs saprot. Acīs ir koncentrēšanās; tās ik pa laikam ar laimīgu nopūtu pārksrien man pāri, kā glāstot, kā neizsakāmi priecājoties par manu klātbūtni. Par maniem vārdiem, kurus Viņš nedzird.

Nācu pie Viņa ik vakaru pēc darba, lai stāstītu šo pasaku. Katru vakaru, līdz Viņs aizmiga. Māsiņām apnika mani aizturēt,atgādinot, ka apmeklētāju laiks jau sen kā ir beidzies. Viņas tad apsēdināja mums abiem apkārt mazos bērneļus no citām gultiņām,lai arī viņi dzird pasaku pirms gulētiešanas. Es tagad pabeigšu to stāstīt. Mainīšu likteni un sakritības. Mainīšu. Mainīšu tik ilgi, kamēr pasaka beigsies ar cēlienu, kurā Viņš laimīgs skrien man pretī. Tik ilgi, kamēr mūsu bērni satiksies un Ziemassvētkos mēs viens otra ģimeni apdāvināsim ar pašdarinātiem niekiem. Izdomāšu citas beigas. Man jau sen to vajadzēja darīt.

Arī tajā saulainajā dienā, kad ārā bija pūļi ar ziediem rokās un sēru apspiestām sejām. Arī tad es turpināju stāstīt viņam. Par to, kā viss bija, kā visam vajadzēja būt. Cilveki ar mani nerunāja. Tie tikai dedzināja ar līdzjūtīgajiem pārāk iecietīgajiem skatieniem. Greizi blenza uz mani, bet Viņu apbēra ar zemi. Ar katru lāpstas metienu mani čuksti vērtās skaļāki. Un skatieni greizāki. Es sāku kliegt. Es nerunāju, nestāstīju, bet izkliedzu. Jo biezāks zemes slānis mūs šķīra, jo skaļāk es kliedzu mūsu stāstu. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu! Pārējie nesaprata, bet es taču stastīju arī viņu stāstus! Arī viņu likteņi bija līdzvainīgi. Arī tos vajadzēja pārrakstīt, kā nederīgus, kapā iemestus scenārijus dzīvei. Labākus! Labākus un gaišākus, un dzīvības, dzīvības! un smaidu, un laimes pilnākus! Saproti? Nē, neaiztiec mani! Nepieskaries! Dzīvības pilnākus! Nepieskarieties, ļaujiet man pabeigt! Pats aizveries! Tu nesaproti ka tas mainīs visu? Klausies taču! Lūdzu, ieklausies! Lūdzu.. klausies. . Tikai, lūdzu, klausies... Neklausījās. Bažīgiem skatieniem viņi pavadīja mani prom. Aizveda prom. Atkal prom no Tevis.. Tomēr viņi atļāva rakstīt. Nelaida pie Tevis, bet ļāva stāstīt. Ļāva runāt. Katru vakaru pirms gulētiešanas es turpināju stāstīt mūsu dzīvi. Biju tikusi līdz vietai, kad Tu pabeidz vidusskolu, laimīgu skatienu sejā sakot man - paldies, māšel. Tu pabeidzi ar izcilību. Varēji pabeigt ar izcilību, bet to es izsvītroju. Tu pabeidzi un pat puķu kalni Tavās rokās nespēja aizēnot smaidu par gaišo nākotni, kura Tevi vēl tikai gaida. Vēl tikai gaida. Zini, kāda tā būs? Es izstāstīšu. Zinu,ka to gribi. Es katru vakaru to stāstu. Katru vakaru ap mani joprojām pulcējās bērni no slimnīcam. Viņi vienīgie saprot cik tas ir svarīgi. Un līdz ar manu miegu arī viņi izklīst pa saviem zārkiem.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”

bimba

Aprasojis logs no abām pusēm, sēž un pārmetoši skatās man acīs. Urbjos šajā necaurredzamajā cietuma sienā, līdz ausīs sāk sanēt vientulība un nolemtība. Tik daudz cilvēku, tik daudz sarunu, tik daudz rokasspiedienu, bet tāds tukšums iekšās plosās, ka brīžiem knapi jāvaldas, lai nesākstu vemt. Lai nesāktu atgremot civilizācijas pārpalikumus, no kuriem pats barojos. Saņemu sevi rokās, vajadzētu savest kārtībā prātu un miesu, bet, pie velna, neviens jau neskatās. Tikai sirdsapziņa uzliek savas lasāmās brilles un meklē cietākas zobu protēzes: ar kurām veidot ierakumus un tranšejas; ar kurām grauzt bezdibeni, kurā atliek vien pirkstu galus iemērkt un tad nosisties; ar kurām sagrauzt asaru kanāliņus, kuri melo, jo tie nekad nepiepildās patiesi un īsti. Tie vispār nepiepildās, pat aiz sevis žēluma ne. Es apskaužu logu rūtis, tās raud tik skumji un patiesi, tik dabiski. Izgriezt gabalu un ielikt sev acu vietā, vēnu vietā, sirds vietā, visbeidzot - ielikt savā vietā. Es pats vēlētos būt savā vietā, bet viss jau pārpildīts. Man sevī nav vietas, smoku nost un bail, ka noslīkšu kaut kur starp sevis apzināšanos, eksistēšanu uz dzīvošanas ģenerālmēģinājumiem.

ābolīši

“Un cik ir tev?” viņa prasa viltīgi piemiegusi acis.
Es paskatos kabatās, paskaitu, pārskaitu un pasaku.
“Ha. Bet man ir divtik vairāk. Saproti? Divtik vairāk,” viņa atkal izplūst savās smaida bedrītēs un garšīgi čāpstina lūpas. “Divtik vairāk.”
Es pasaku atkal.
Viņa tad apvainojas un uzskrullē lūpu līdz zodam: “Tev nekādā gadījumā nevar BŪT mazāk. Tev NAV, nevis IR. “
Mēs tad klusējam, bet es nespēju neskatīties uz viņas piebriedušajām kabatām. Viņa to sajūt, redz, izriež sānus vēl plašāk kā plēšas un tad atkal smaida. Man pat liekas, ka viņai vaigu bedrītēs ir noslēpts divreiz vairāk kā man. Ar apaļām bērna acīm es saktos uz viņas kabatām, piedurknēm, iedobumiem un jūtu, kā sāk tecēt asaras. Es vairs neko nepasaku, bet tad viņa izvelk no savas grūsnās, rūtainās bikšu kabatas vienu - pašu lielāko, pašu dzidrāko un sārtāko. Piegrūž pie deguna, uzspēlēti skaļi sņauc iekšā smaržu un ļauj, lai mans sulīgums tek pār vaigiem. Brīdi patīksminājusies, sniedz man to, un atkal smaida: “Še. Ņem.” Man trīc rokas no augļa smagā salduma. Man trīc balss un es nespēju paēst, jo trīc arī kamols kaklā. Es neko nepasaku un viņa vairs nesmaida. Viņa skatās uz savām apaļajām rokām, kurās ir divtik vairāk. Viņa skatās uz saviem divtik lielajiem zābaku caurumiem, elpo divtik smagi un divtik ātri, bet neko arī nepasaka. Tad izņem vēl vienu un sviež prom. Arī nākamo. Un tad. Un tad un kā nikns lielgabals sāk šaut ar savām rokām visu kabatu saturu. Un tad sviež pāri sētai, pāri rudzupuķei, pāri debesīm, pāri ceļam. “Redzi?” viņa pie katra lādiņa izgrūž. “Redzi? Skaties!” Un tad viņai vairs nav divtik vairāk. Viņai vispār nav vairāk. Man pat liekas, ka viņas pašas arī nav vairāk. Tāpat kā manis nebija no sākuma. Es kožu atpakaļ viņas dotajā ābolā, noriju sulīgumu kopā ar kamolu un kožu vēl, izkožu visu ap serdi, izkožos līdz pat brūni lakoto sēkliņu kolonijai. Es izzvejoju viņas skatienu no zābaku purngaliem un kožu tālāk. Un tālāk - esam tikai mēs abi pie serdes. Un veramies viens otrā, kā pirmozreiz pa īstam ieraudzījuši. Kā pirmoreiz pa īstam zaguši.

ģeni.an.āls

Baigi grūti, kad saproti savu neapšaubāmo ģenialitāti, visi apkārtējie autmātiski paliek par pabirām un izlietotiem tualetes papīriem. Nicinājums par to, ka citi šķeļ pauri pret pauri, lai dabūtu dzirksteli. Smīns par to, ka citi sēž un vispār neko nedara. Nav viegli dzīvot, ja apkārt ir viens vienīgs muļķu un ākstu bars. Ja negribi būt tāds pats kā viņi, tad ir jāizliekas par muļķi, jāsaplūst ar fonu un tikai domās jāspļauj inde, līdz saindējies pats līdz matu saknītēm. Viņi nemīl ģēnijus, viņi katrs pats sev ir varoņi un viedie. Es dažreiz gribētu būt tāda pati bezmugurkaulniece kā tie tur, bet neprotu tik ļoti melot sev.
Tiešām grūti dzīvot kā vienīgajam ģēnijam. Nav kam pielīdzināties, visi ir jālīdzina klāt man, un tie tiepšas nemaz negrib līdzināties. Iedomājies - šamējie grib palikt par muļķiem un pat lepojas ar to! Pelēkā masa, slīcina visu, ko sastop savā ceļā. Ja vien šai pelēkajai masai būtu arī pelēkā viela, bet nē. Tāds lāsts ir nācis tikai pār manu nabaga galviņu.

krikši

-Iesim?
-Kur?
-Dzīvot ilgi un laimīgi.
-Bet ja nu nesanāks ilgi un laimīgi?
-Tad sanāks īsi un nelaimīgi.
-Un kā tavuprāt sanāks?
-Es nezinu. Es tiešām nezinu.
-Labi. Ejam noskaidrot.
-Ejam.
..
-Pag, kapēc tu ķeries man rokā?
-Tu taču teici – ejam..
-Bet es neteicu – ejam kopā.